Vēsture

Asociācija "Latvijas Koks" ir pirmā pēc neatkarības atgūšanas dibinātā nozares organizācija. Tās priekšvēsture saistās ar tāda paša nosaukuma Valsts kokapstrādes apvienību un uzņēmumu saimniecisko asociāciju.

Nosaukums "Latvijas Koks" mūsu nozarē pirmo reizi parādījās 1928. gadā un bija saistīts ar mežu izmantošanas akciju sabiedrību, ko nodibināja tajā laikā vadošie kokrūpnieki un uzņēmēji, kuru darbības mērķis bija mežu apsaimniekošana, kokmateriālu sagatavošana finierrūpniecības vajadzībām, kā arī iekšējā un ārējā tirdzniecība ar kokmateriāliem. Pasaules vispārējās saimnieciskās krīzes iespaidā šī akciju sabiedrība bankrotēja 1933. gadā.

Nākamais mēģinājums apvienot nozares uzņēmumus sekoja 1937. gadā, kad tika nodibināta tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība "Latvijas koks". Arī šīs sabiedrības mērķis bija meža īpašumu iegādāšanās un apsaimniekošana, iegūstot kokmateriālus un tos pārdodot tālāk gan apstrādātā, gan neapstrādātā veidā. Tai bija jānodarbojas arī ar kokmateriālu eksporta regulēšanu. "Latvijas koks" pārņēma abas tolaik lielākās zāģētavas - vienu Rīgā, otru Ventspilī, kā arī vairākus kokapstrādes uzņēmumus lauku reģionos. Paralēli, nozares vispārējos jautājumus risināja 1939. gadā dibinātā Latvijas kokrūpnieku un tirgotāju apvienība. Abu organizāciju darbību pārtrauca Otrā pasaules kara sākums.

No J. Emsiņa 2014. gadā sarakstītās un studentu biedrības "Šalkone" izdotās grāmatas "KOKS LATVIJAS VALSTS UN TAUTAS DZĪVĒ":

"Asociācija «Latvijas Koks» dibināta 1990. gada 1. martā ar Latvijas PSR Rūpniecības ministrijas pavēli. Dibināšanas pamatā bija 1989. gada 16. augusta dibināšanas sapulces protokols Nr. 1 un Latvijas PSR Ministru Padomes 1990. gada 28. februāra lēmums Nr. 45 «Par Latvijas PSR rūpniecības pārvaldes sistēmu». 

1989. gada 16. augusta dibināšanas sapulcē kā dibinātāji piedalījās 13 uzņēmumu un uzņēmumu apvienību vadītāji vai galvenie inženieri, kā arī novērotāji no LPSR valdības. Sapulce nolēma dibināt saimniecisko asociāciju «Latvijas koks», un par tās prezidentu ievēlēja Latvijas Finieru apvienības ģenerāldirektoru Juri Biķi. 

Asociācijā iestājās visi dibinātājuzņēmumi, izņemot Valsts kokapstrādes kombinātu «Ventspils koks». Saimnieciskās asociācijas augstākais vadības orgāns bija biedru kopsapulce, kas bija jāsasauc ne retāk kā vienu reizi gadā. Kopsapulču starplaikā asociāciju vadīja Padome, kas sastāvēja no uzņēmumu un apvienību vadītājiem, prezidenta, ražošanas direktora, tehniskā direktora, prezidenta palīga. Ar asociācijas Padomes lēmumu ievēlēja arī trīs viceprezidentus: Juri Čakstiņu (Valsts Bolderājas Koksnes kompleksās pārstrādes kombināta direktors), Romānu Kumerovu (Latvijas Zinātniski tehniskās apvienības «Gauja» ģenerāldirektors) un Jāni Kivlenieku (Valsts Rīgas Mēbeļu kombināta ģenerāldirektors). 

Saimnieciskā asociācija «Latvijas koks» bija viena no pirmajām trim nevalstisko organizāciju rūpniecības nozaru asociācijām Latvijā. Tā kā Latvijai vēl nebija savas likumdošanas, asociācijas darbojās saskaņā ar PSRS likumiem «Par valsts uzņēmumu (apvienību)» un «Par kooperāciju». Kaut arī asociācija bija nevalstiska organizācija, tā pārmantoja vairākas valstiskas funkcijas, un visu tās pastāvēšanas laiku (līdz 1991. gada 9. septembrim) bija augstākstāvošā organizācija uzņēmumiem, kas bija asociācijas biedri. Uzņēmumu vadītājiem darba algu noteica asociācijas Padome, bet atbrīvošanu no darba un jauna direktora iecelšanu veica asociācijas prezidents. Asociācijas darbinieku algu samaksai Rūpniecības ministrija iedalīja samaksu fondu, kura ietvaros patstāvīgi varēja rīkoties asociācijas vadība.

Asociācijas Padomes galvenie uzdevumi bija nozares ekonomiskās, sociālās un tehniskās attīstības virzienu noteikšana, valsts pasūtījumu, lielo investīciju un ārējās ekonomiskās darbības koordinācija. Šo uzdevumu veikšanai asociācijai vajadzēja risināt šādus nozares attīstības vispārīgos jautājumus: 

  • izstrādāt ekonomiskās un sociālās attīstības perspektīvos plānus;
  • nodrošināt asociācijas un tās uzņēmumu piedalīšanos vissavienības, republikānisko un starptautisko programmu izstrādē;
  • noteikt nozares zinātniski tehniskās attīstības politikas pamatvirzienus (šajā ziņā gan nekas netika paveikts);
  • atbilstoši resursiem sadalīt valsts pasūtījumus;
  • nodrošināt racionālu ražošanas izvietošanu un uzņēmumu specializācijas padziļināšanu;
  • izstrādāt kapitālās celtniecības plānus;
  • izstrādāt pasākumus uzņēmumu finansiālā stāvokļa nostiprināšanai;
  • radīt nosacījumus uzņēmumu stabilai materiāli tehniskajai apgādei;
  • koordinēt personāla politiku un kvalifikācijas paaugstināšanu;
  • organizēt uzņēmumu ārējo ekonomisko darbību. 
Minētos uzdevumus risināja asociācijas štata darbinieki, kas atbilstoši funkcijām strādāja ražošanas, tehniskajā un ekonomiskajā darbības virzienā. Valsts kokapstrādes uzņēmumu un apvienību saimnieciskās asociācijas «Latvijas koks» vadībā darbojās: 

  • Prezidents un Padomes priekšsēdētājs Juris Biķis;
  • Viceprezidenti un Padomes locekļi Juris Čakstiņš, Jānis Kivlenieks, Romāns Kumerovs;
  • Ražošanas direktors un Padomes loceklis Moisejs Levenšteins;
  • Tehniskais direktors un Padomes loceklis Andris Plezers;
  • Prezidenta palīgs un Padomes sekretārs Teodors Heniņš.

Saimnieciskā asociācija pastāvēja līdz 1991. gada 9. septembrim, kad, mainoties Latvijas likumdošanai, nevalstiskām organizācijām tika "ierādīta" sava vieta. Nebija vēl likuma par bezpeļņas organizācijām, un tāpēc asociācijai bija jāpārtop par vienu no uzņēmējdarbības organizācijām. Tika izvēlēta tam laikam piemērotākā - SIA - forma. SIA "Asociācija Latvijas koks" turpināja saimnieciskās asociācijas iesākto darbu, tikai finansējums vairs nebija centralizēts - līdzekļi bija jānopelna pašiem. Līdz ar to SIA ietvaros tika dibinātas trīs firmas: resursu, ārējās tirdzniecības un kokmateriālu apgādes. Resursu firma nodarbojās ar uzņēmumu centralizētu materiāli tehnisko apgādi, ārējās tirdzniecības firma - ar uzņēmumu ražotās produkcijas realizāciju, bet kokmateriālu apgādes firma organizēja un veica apaļkoku sagādi. Par veiktajiem pakalpojumiem SIA iekasēja starpniecības procentus.

SIA saimnieciskā darbība bija samērā veiksmīga, tomēr laika gaitā, uzņēmumiem attīstoties, komerciālo darbību pārņēma paši uzņēmumi, un līdz ar to pakāpeniski samazinājās SIA starpniecības pakalpojumi. Vispirms tika likvidēta kokmateriālu, tad resursu firma un, visbeidzot - reformēta ārējās tirdzniecības firma.

Tādā veidā pakāpeniski mainījās asociācijas veicamo funkciju saturs un tā aizvien vairāk sāka līdzināties pasaulē pieņemtajam sabiedriskās organizācijas modelim, kas kā nevalstiska organizācija pārstāv nozari visās darbības sfērās. Tāpēc tika nolemts dibināt sabiedrisko organizāciju "Asociācija Latvijas koks" un paralēli strādāt pie SIA "Asociācija Latvijas koks" likvidācijas. 

Sabiedriskā organizācija "Asociācija Latvijas koks" tika dibināta 1995. gada 7. augustā. Asociācijas dibināšanā piedalījās 19 kokapstrādes uzņēmumi, tās vadībā darbojās prezidents, Padomes un valdes priekšsēdētājs - Juris Biķis (tolaik akciju sabiedrības "Latvijas finieris" prezidents), un izpilddirektors, Padomes un valdes loceklis Andris Plezers. 

Asociācija savā darbībā aktīvi sadarbojās ar citām nozares nevalstiskajām organizācijām, izglītības un zinātnes iestādēm, valsts institūcijām. Tai bija nozīmīga loma nosakot starptautisko aktivitāšu virzienus un izstrādājot kopīgu nostāju jautājumā par kokapstrādes nozares saliedēšanu, izveidojot Latvijas Kokrūpniecības federāciju. Tāpat tās pārstāvji piedalījās FAO finansētā projekta "Par Latvijas meža pārvaldes optimizāciju un pilnveidošanu".

Par biedrības "Asociācija "Latvijas Koks"" tagadējo darbību, mērķiem un uzdevumiem lasiet sadaļās SĀKUMS un AKTUALITĀTES

Sadaļā izmantoti materiāli no A. Plezera, A. Ziemeļa un B. Pumpītes publikācijas "Asociācija Latvijas koks 10 gados", 2000. gads.

2017 Ⓒ Asociācija "Latvijas Koks"

 .